ССЫЛКИ


Thanku un mandalu nozīme Tibetas budismā.


Budismā prakses tiek veiktas ar mērķi sasniegt apgaismību un atbrīvoties no cikliskās eksistences jūga. Savukārt budisma sakrālās mākslas uzdevums izpaužas atbalsta nodrošināšanā praktizētājam, radot meditācijas objektus kuri uz garīgās izaugsmes ceļa var kalpot par iedvesmas avotu. Artifaktus var uztvert vairākos līmeņos: konvencionālā līmenī tie atklāj visa esošā daili, bet dziļākā, sakrālā līmenī tie kļūst par praktizētāja prāta koncentrēšanās objektiem vai insaita (iekšējās pieredzes) attīstīšanas stimuliem. Thanka Tibetas budismā ir mākslas darbs kurā, parasti tiek attēlotas dievības, garīgie skolotāji, mandalas. Vēsturiski thanku glezniecība Tibetā ir attīstījusies un pilnveidojusies gadsimtiem ilgi. Jāmin, ka viens no 5. Dalailamas īpašiem pienesumiem bija sakrālās mākslas kvalitātes uzlabošana valstī. Viņš nodibināja ģildes un noteica to dalībnieku darba kvalitātes kritērijus. Gleznojot thanku, māksliniekiem ir strikti jaievēro visi kanoniskie noteikumi: attēlotā izmēri,proporcijas, krāsas.

Darba procesā rāmī tiek ievilkts audekls, tas tiek pārklāts ar līmi un krītu, un nopulēts ar akmeni. Pēc tam, atbilstoši kanonam, precīzi ievērojot izmērus, tiek uzzīmētas dievības kontūras, un tikai tad sākas darbs ar krāsām. Arī krāsu izvēle ir reglamentēta. Īpaša nozīme ir zelta izmantošanai darba detaļu iekrāsošanā. Ļoti vērtīgas ir zelta thankas. Tajās darba pamatne pilnībā ir pārklāta ar zeltu, bet krāsas tiek lietotas, lai novilktu dievības veidola līnijas un iekrāsotu seju. Šāda Kalačakras thanka glabājas Deden Tsuglagkhang templī. Viņa Svētības Dalailamas apartamentos.

Thanku gleznotājam ir jābūt garīgam cilvēkam. Viņam vai viņai ir jāpārzina svētie teksti, jāveic prakses, jāskaita mantras, jāmeditē. Mūsdienās, piemēram, tādās Tibetas sakrālās mākslas skolās kā Norbulingkā (Indijā) vai Tsering Art skola ( Nepālā) tiek uzņemti tikai budismu praktizējoši studenti. Gleznotājs ar sava garīgā potenciāla palīdzību rada sakrālu mākslas darbu. Praktizētājs rūpīgi aplūko thanku, vizualizē savā sirdsprātā dievību, koncentrējas uz to un tad meditē. Rūpīga, pacietīga darba gaitā, “sadraudzējoties”ar dievību un uzklausot garīgā skolotāja ieteikumus, ir iespējams sasniegt augstu, garīgu līmeni- Sambobokaju. Pat vienkārši thanku vērošan tiek uzskatīta par teicamu darbību. Thankas piedevām kalpo par atveseļošanās, labas veselības un gara mūža garantiem.

Mandala, savukārt, ir simboliska apļveida figūra, kas attēlo Visumu un tā, iemītniekus.

Saskaņā ar sakrālajiem tekstiem sestajā gadsimtā p.m.ē., mūkiem mandalas veidot mācīja pats Buda Šakjamuni. Tātad Tibetas budisms mandalu veidošanu ir pārņēmis no indijas budisma. Parasti mandalas veido no dārgakmeņiem, ziediem, rīsiem, krāsainiem akmeņiem vai krāsotām smiltīm. Smiltis tradicionāli tiek iegūtas, sasmalcinot pusdārgakmeņus. Lai izveidotu mandalu, ievērojot visas kanonā noteiktās detaļas, nepieciešama īpaša prasme, ko mūki iegūst gadiem ilgā mācību procesā klosteros vai mākslas skolās. Radot mandalu, mūki skandē mantras un veic rituālus, tādejādi mandalā tiek uzkrāta liela garīgā, enerģija. Katra mandala attēlo noteiktas dievības sakrālo pili. Dievībai piemīt apgaismotas īpašības: līdzcietība, viedums un tukšuma izpratne.

Tibetas budismā mandalas tiek izmantotas tantriskajās mācībās, kuru laikā īpaši augstu kvalificēti garīgie meistari nodod praktizētājiem pilnvaras veikt kādu noteiktu tantrisko praksi. Mandalas galvenā dievība, kas mīt tās centrā, kā arī pati mandala kalpo par prakses atbalstu. To enerģētiskais spēks ir milzīgs, un tās palīdz transformēt praktizētāju traucējošās, negatīvās emocijas intuīcijā un viedumā.

Tādejādi sakrālai mākslai Tibetas budismā ir ļoti svarīga nozīme, jo tā praktizētājiem palīdz sasniegt galamērķi- atbrīvi on samsāras maldiem.

© Flēra bīrmane, 2015